Katra mūsu ķermeņa kustība ir mūsu dvēseles kustība.

Dvēsele un ķermenis ir nešķirami, jo vieni paši tie viens bez otra nespēj darboties. Dvēsele var pastāvēt arī bez ķermeņa, bet darboties tikai ar ķermeni. Dvēsele ir mērķtiecīgi strādājoša organiska sistēma, kura piemīt tikai dzīvām būtnēm. „Ja acs būtu dzīva būtne, tad tās dvēsele būtu redze,” – tā raksta Aristotelis par dvēseles funkciju. No vienas puses, cilvēka dvēselē notiekošo iespējams skaidrot, par pamatu ņemot to, ko atspoguļo ķermenis, no otras puses, varam saskatīt paralēles starp ķermeņa darbību un pārdzīvojumiem, kas norisinās cilvēka dvēselē.

Pitagoram pieder teiciens, ka cilvēka ķermenis ir dvēseles cietums, un tā kā dvēsele ir enerģija, tad arī viņai ir vēlme kustēties. Šī vēlme projicējas cilvēka ķermeņa kustībās. Piemēram, bērni ir dabiski un dabiski uzvedās, tādēļ skraida un lēkā gandrīz nepārtraukti, jo bērnībā tik liels „dvēseles cietums” ķermenim nav un bērni ļaujas savām dabiskajām vēlmēm. Cilvēkam augot un iegūstot lielāku dzīves pieredzi, dvēsele tiek vēl vairāk ieslēgta. Labs veids, kā ļaut tai atbrīvoties, ir deja. Pavērojot cilvēkus, kā viņi dejo, var redzēt kā dejo viņu dvēsele. Ja deja ir kaislīga, tad dvēsele alkst pēc kaisles, ja tā ir bravūrīga, tad dvēsele vēlas izkliegt savas negatīvās emocijas.

Acis mēdz dēvēt par cilvēka dvēseles spoguli, kurā atainojas visas viņa domas, jūtas un emocijas. Acis ir mūsu logs uz pasauli, un pasaulei logs pie mums. Piemēram, ieskatoties maza bērna acīs. Viņš taču neko nevar pateikt, paskaidrot. Viņš var tikai ar acīm paust emocijas, izteikt to vai viņš ir priecīgs vai bēdīgs, vai viņam viss ir labi. Un visu informāciju, kamēr viņi vēl ir mazi, iegūst veroties vecāku acīs. Ir ļoti daudz cilvēku, kas sarunājoties ar otru, neskatās acīs, slēpj savas acis vai arī, nespējot izturēt otra skatienu, novēršas. Tam var būt vairāki iemesli. Varbūt viņš nevēlas ielaist savā Dvēselē kādu nevēlamu cilvēku, varbūt viņa paša Dvēsele ir tumša un netīra.

Smaids ir cilvēka labāko dvēseles kustību atspoguļojums. Mēs smaidām ne jau tāpēc, lai parādītu skaistus zobus, bet pildītu mūsu dzīvi ar dvēseles silto gaismu. Smaidu, vai tas ir viltots vai īsts, ir viegli atšķirt, ieskatoties cilvēka acīs. Ķīnieši saka, ka „smaids atkausē dvēseles”. Ja dvēsele dzied, tad mēs smaidām un liekam, citiem justies labāk. Smaidu arī varētu saukt par dvēseles spoguli, bet atšķirība ir tā, ka smaidu var viltot, bet skatienu gan ne.