"Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:
-Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzīnās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. BET, ja Tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem. Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie - kā mūzika aicinās mani ārā no alas.
Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.
-Lūdzu... pieradini mani! - viņa teica.
-Labprāt, - atbildēja mazais princis, - bet man nav daudz laika. Man jāatrod draugi un jāiepazīstas ar daudz ko citu.
- Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, - sacīja lapsa. - Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu [!]"
Antuāna de Sent - Ekziperī ”Mazais Princis”
Subscribe to:
Post Comments (Atom)
No comments:
Post a Comment